Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces uzruna pasākumā par godu Latvijas Republikas Satversmes pieņemšanas 100. gadadienai

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!
Augsti godātais Ministru prezidenta kungs!
Augsti godātais Laviņa kungs!
Godātie Saeimas deputāti!
Dāmas un kungi!

Satversmes sapulces loceklis Jānis Pliekšāns, mūsu dzejnieks Rainis, Satversmes izstrādāšanu raksturoja šādiem vārdiem: “Lieta, par ko mēs runājam, ir pārāk nopietna. Mēs jaunajai Latvijas dzīvei gribam noteikt gultni. Mēs stāvam, kā teic, pie jaunas Daugavas rakšanas.”

Šai “jaunajai Daugavai” bija jākļūst par tādu pašu likteņupi kā mūsu Daugava, kuras krastos mēs izdzīvojam svarīgākos vēstures notikumus. Tai bija jānosaka valsts pamati, valsts iekārta, valsts nākotne.

Šīs “jaunās Daugavas” gultnei vajadzēja kļūt tik dziļai un plašai, lai mūsu nācijas un valsts dzīve plūstu brīvi un vareni, lai Latvija attīstītos un plauktu. Lai tauta varētu īstenot pašnoteikšanos, varētu uzturēt savu identitāti, savu kultūru un valodu. Lai tā varētu turpināties vienmēr.

Šodien mēs zinām – Satversme ir izcils latviešu valststiesībnieku un politiķu veikums. Mūsu Satversme ir spējusi izdzīvot dažādos laikmetu griežos. To nav vājinājusi ne apturēšana uz vairākiem gadiem un pat ne aizliegšana pusgadsimta garumā. Satversme ir palīdzējusi balstīt Latvijas valstiskumu vissarežģītākajos brīžos.

Tā glabājusi un glabā mūsu lielākās vērtības, iemieso mūsu nācijas pastāvēšanas jēgu.

Godātie svinīgā pasākuma dalībnieki un vērotāji!

Satversme radās ne jau tikai Satversmes sapulces komisijā un apakškomisijās, un tas nebija darbs vien divarpus gadu garumā – no 1920. gada maija līdz 1922. gada 15. februārim.

Ja Rainis Satversmi redzēja kā jaunu Daugavu, tad man šodien liekas vietā pieminēt idejas, procesus un personības, kas kā strauti un tērces daudzu gadu garumā jau bija tecējuši vienā virzienā, lai visbeidzot pārtaptu varenā straumē.

Kas bija tie priekšnosacījumi, kas ļāva mūsu Satversmē nostiprināt lielākās vērtības – parlamentāro demokrātiju un tautas suverenitāti?

Viens no tiem cilvēkiem, kuri deva ļoti nozīmīgu ieguldījumu mūsu valstiskuma tapšanā un ceļā uz dziļu un demokrātisku Satversmi, bija Miķelis Valters. Jau labu laiku pirms Latvijas Republikas proklamēšanas viņš, mūsdienu valodā runājot, bija uzzīmējis ceļa karti neatkarīgas valsts un arī tās konstitūcijas izveidošanai.

Miķelis Valters pirmais publiski pauda ideju par suverēnu Latviju, un tas notika jau 1903. gadā. 1905. gadā viņš formulēja konkrētas politiskās idejas, kurās bija ietverts pats galvenais – pašnoteikšanās tiesības latviešu tautai, vispilnīgākās demokrātijas īstenošana Latvijā, nepieciešamība sasaukt Latvijas Satversmes sapulci un radīt parlamentu, kura rokās nododama Latvijas pārvaldība.

Miķelis Valters bija viens no pirmajiem diplomētajiem latviešu valsts tiesību speciālistiem, pārliecināts demokrāts un tiesiskuma apoloģēts.

Miķelis Valters bija arī viens no Tautas padomes dibinātājiem un locekļiem. Laikabiedru atmiņas vēsta, ka pirms 18. novembra Valters 20 dienas un naktis runājis ar visām partijām, modelējis, domājis un lielā mērā veidojis vēsturiskā notikuma pamatus.

Tieši Latvijas Tautas padome bija otra nozīmīgā ietekmes “straume”, kas veidoja gultni Satversmei, Satversmes sapulces darbam un svarīgāko konstitucionālo principu nostiprināšanai.

Tautas padomes dibināšanas sēdē 17. novembrī, dienu pirms Latvijas Republikas proklamēšanas, vienbalsīgi tika pieņemta Tautas padomes politiskā platforma. Tā savā ziņā uzskatāma par Latvijas Pagaidu satversmi, jo vairākās tās nodaļās jau ir atrodami konstitucionāla rakstura noteikumi. Svarīgākais – “Latvija ir republika uz demokrātiskiem pamatiem.” Vienlaikus tika noteikta arī pilnībā progresīva Satversmes sapulces vēlēšanu kārtība – piedaloties abiem dzimumiem, uz vispārīgu, vienlīdzīgu, tiešu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata.

Moderni, progresīvi, demokrātiski. Ar lielu atbildības sajūtu un lielu cieņu pret savas valsts iedzīvotājiem. Ar skaidriem ideāliem un tālredzīgu skatu nākotnē. Tādā gultnē tapa Latvijas Republikas Satversme.

Tādēļ mēs joprojām pateicamies mūsu valsts dibinātājiem, politiķiem un juristiem, tiem, kurus devējam par Satversmes tēviem, par to, ko esam saņēmuši mantojumā – demokrātisku, parlamentāru Latvijas Republiku.

Godātie klātesošie!

Satversmes I daļu “Valsts iekārta” Latvijas Satversmes sapulce sāka skatīt jau 1921. gada 20. septembrī.

Sēdes vadīja priekšsēdētājs Jānis Čakste. Visos lasījumos par likumprojektu referēja Satversmes komisijas izraudzītie referenti Marģers Skujenieks un Jānis Purgals. Sekretāra biedrs Erasts Bite nolasīja iesniegtos grozījumus un papildinājumus. Viens no aktīvākajiem debatētājiem – Fēlikss Cielēns. Debates no vienas puses – ikdienišķas, lietišķas, no otras puses – ar apziņu, ka tiek strādāts pie īpaša uzdevuma.

Un tad šī stunda ir situsi – 15. februārī līdz ar diskusijām un balsojumu par pēdējiem pantiem Satversmes septītajā nodaļā Jānis Čakste paziņo, ka Satversmes likuma trešais lasījums ir pabeigts!

Satversmes sapulce vienbalsīgi pieņem Satversmes likuma pirmo daļu. Atturas pieci latgaliešu deputāti. Likums pieņemts!

Tiek arī lemts, ka Satversmes spēkā stāšanās notiks, kad būs ievēlēta Saeima, un to noteiks sevišķs ieviešanas likums.

Tādēļ Satversmes tapšanā vēsturiski svarīgi joprojām ir divi datumi – 15. februāris, kad pamatlikumu pieņēma Satversmes sapulce, un 7. novembris, kad Satversme stājās spēkā, jo tajā dienā darbu uzsāka pirmā likumīgi ievēlētā Saeima.

Jāteic, līdzīgu ceļu nogājām, arī atjaunojot Satversmes darbību.

Pēc Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990. gada 4. maijā Latvijas Republikas Satversmes darbība tika atjaunota pakāpeniski, bet pilnībā – dažus gadus vēlāk.

1993. gada 6. jūlijā uz pirmo sēdi sanāca 5. Saeima – pēc gandrīz 60 gadu pārtraukuma pilnībā demokrātiski ievēlēts parlaments. Sēdi vadīja Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Atis Kramiņš, un pirmais darba kārtības punkts pirms visiem citiem bija 5. Saeimas paziņojums par Latvijas Republikas Satversmes stāšanos spēkā pilnā apjomā. Paziņojumu par Satversmes spēkā stāšanos parakstīja 98 deputāti. Neparakstīja vienīgi Joahims Zīgerists un Alfrēds Rubiks, kurš atradās apcietinājumā.

Godātie klātesošie!

Satversmei jau ilgāku laiku pirms tās pieņemšanas tika likti ļoti noturīgi pamati – demokrātija, parlamentārisms, tauta kā suverēns. Šīs idejas latviešu tautā bija izauklētas jau gadu desmitu garumā, lūkojoties uz Rietumvalstu pieredzi, uz tālaika progresīvākajiem un humānākajiem politiskajiem strāvojumiem.

Konstitucionālo tiesību speciālisti ir atzinuši – mūsu pamatlikums Satversmes sapulcē izstrādāts, izmantojot ļoti plašu konstitucionālo materiālu no vairākām Eiropas valstīm. Vienlaikus darbs bijis radošs, un galu galā tika izveidota oriģināla konstitūcija, kuru grūti salīdzināt ar citām.

Lai arī stenogrammas liecina, ka Satversme tapusi asās diskusijās, politisko uzskatu pretišķībās un viedokļu krustugunīs par vissīkākajām teksta niansēm, tomēr skaidri jūtams, ka pāri visam Satversmes sapulces locekļi ir turējuši mērķi radīt savai valstij laikmetīgu, spēcīgu un cienīgu pamatlikumu.

Droši var teikt, ka mūsu pamatlikums ir pilnībā izturējis laika pārbaudi.

Satversmē kopš 1922. gada 7. novembra, kad tā stājās spēkā, grozījumi izdarīti 15 reizes un lielākoties bijuši saistīti ar konstitucionāla rakstura termiņiem un procedūrām. Neviens no šiem grozījumiem nav neko būtisku mainījis Satversmes arhitektūrā, kā nupat izteicās jurists, profesors Ringolds Balodis.

Protams, jāpiemin 1998. gads, kad Satversme tika papildināta ar nodaļu, kuru Satversmes sapulcei pieņemt neizdevās un kura tagad ir VIII nodaļa un saucas “Cilvēka pamattiesības”.

Ļoti būtiska ir 2014. gadā pieņemtā Satversmes preambula, kuras autors ir jurists, tagadējais Valsts prezidents Egils Levits, kurš arī šodien piedalās mūsu svinīgajā pasākumā. Šis Satversmes ievads sniedz izvērstu skaidrojumu par Latvijas valstiskuma būtību un ir pilnīgā saskaņā ar Satversmes garu un jēgu.

Svētku reizē nevar nepieminēt Satversmes komentārus, kuru tapšana noslēdzās pavisam nesen – tikai 2020. gadā, kad klajā nāca sestā – noslēdzošā – Satversmes komentāru grāmata.

Jau 2008. gada vasarā ar Latvijas Universitātes atbalstu sākās darbs pie Satversmes zinātnisko komentāru rakstīšanas. Šādu komentāru veidošanu mūsu lakoniskajai Satversmei rosināja un visu šo laiku vadīja Tiesību zinātņu pētniecības institūta vadītājs, profesors, juridisko zinātņu doktors Ringolds Balodis. Piemēru tam, kādiem šiem komentāriem vajadzētu būt un kā tos rakstīt, savulaik atkal deva Egils Levits – tolaik Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis.

Komentāru veidošanā visu 12 gadu garumā piedalījušies spožākie konstitucionālo tiesību juristi, Saeimas Juridiskā biroja speciālisti, Saeimas Analītiskā dienesta vadītāja, kā arī daudzi jauni un talantīgi Latvijas juristi. Paldies jums!

Liels paldies arī mūsu valsts oficiālajam izdevumam “Latvijas Vēstnesis”, kura apgādā Satversmes komentāru sējumi izdoti. Jūs šodien esat mūsu viesi, un mēs zinām, ka jums būs īpaša loma arī Satversmes simtgades atzīmēšanā.

Mīļie tautieši!

Kas palīdzēja mūsu valsts pamatlikumam tapt gudram, dziļam, lakoniskam, pat pārlaicīgam? Kas to veidoja? To veidoja latviešu tautas sapnis par brīvību, par savu neatkarīgu valsti, kā arī demokrātija kā valsts iekārtas ideāls.

Jā, ne visi laiki mūsu tautai un valstij bijuši labvēlīgi. Cietusi arī Satversme, tā bijusi apturēta un aizliegta. Taču tās spēks ir apbrīnojams.

Satversme spējusi kā laterna tumsā rādīt izeju no strupceļa, palīdzējusi saglabāt cerību, uzturēt ticību un pat atgūt valsti.

Pēc Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsuma Satversme tika apturēta, solot to reformēt, taču tā nenotika. Gan Satversmi, gan parlamentu aizvāca no valsts politiskās dzīves.

1940. gadā Latviju okupēja Padomju Savienība. Latvijas valsts faktiski beidza pastāvēt, taču paradoksālā kārtā Satversme juridiski palika spēkā un arī pilsoņu vēlēto 4. Saeimu juridiski neviens nebija atlaidis.

Skaļi šo patiesību paust šeit, Latvijā, okupācijas gados tikpat kā nebija iespējams. To uzdrošinājās tikai retais, un viens no tiem bija brīvības cīnītājs Gunārs Astra. Savā pēdējā vārdā tiesā viņš tautai atgādināja: “Latvijas Satversme, kuru ir pieņēmusi Latvijas tauta, bet nav to atcēlusi vai izmainījusi, paredz, ka visus valsts dzīves jautājumus izlemj Saeima, izņemot vienu – jautājumu par atteikšanos no valsts suverenitātes. Šo jautājumu var izlemt vienīgi tautas nobalsošanas ceļā.”

Mēs zinām, cik izšķiroša nozīme izrādījās tam, ka mūsu valsts un mūsu konstitūcija de iure bija spēkā. No starptautisko tiesību viedokļa Latvijas Republika un tās Satversme turpināja pastāvēt.

Godātie pasākuma dalībnieki un vērotāji!

Kas ir tas, ko tauta šodien gaida no savas konstitūcijas?

Pandēmijas laiks mums visiem lika biežāk ieskatīties Satversmē un meklēt tajā atbildes, jo saskārāmies ar daudzām līdz šim nepieredzētām situācijām.

Satversme mūs atkal nepievīla. Tā ļāva rast veidu, kā strādāt īpašos, nepieredzētos apstākļos, arī ārkārtējā situācijā.

2020. gada 23. martā pirmo reizi Latvijas vēsturē notika kopsēde, kuras dalībnieki bija Latvijas Valsts prezidents, likumdošanas varu, izpildvaru un tiesu varu īstenojošo valsts konstitucionālo orgānu vadītāji un kurā tika pieņemti kopīgi darbības pamatprincipi.

Mēs no jauna pārliecinājāmies – Satversme nevis dod brīvību, drošību un labklājību, bet gan rada visus apstākļus, kas nepieciešami brīvībai, drošībai un labklājībai.

Tas, ko Satversme nodrošina, ir divi pamatprincipi – parlamentārā demokrātija un tautas suverenitāte.

Mīļie tautieši! Būsim savas Satversmes cienīgi, jo Satversme – tā ir mūsu nācijas būtība.

Saules mūžu Latvijai!

Avots: Saeima, 2022